Glesum
Janis Roze Publishers, 2021
Tulkojusi Dace Meiere. Vāka autors Zigmas Butautis
Glesum latīņu valodā nozīmē “dzintars”. Romānā tas ir gan galvenās varones vārds, gan aistu pārticības pamats mūsu ēras pirmajos gadsimtos, par kuriem vizuālā, poētiskā valodā stāsta Rasa Aškinīte (1973) - lietuviešu literatūras hipstere, kam patīk humors, paradoksi un baltu tautu vēsture. Romāna “Glesum” vidi viņa uzbūrusi vizuālā, poētiskā valodā, liekot lietā arheoloģiskajos izrakumos gūto pieredzi. Tā darbība galvenokārt norisinās tagadējās Kauņas apkaimē, taču romāna varoņu ceļi aizved arī uz Senās Romas impērijas pilsētām.
Romāna fragmenti:
1. Sniegs
Sniega bija tik daudz, ka sieviete stiga gandrīz līdz ceļiem. Iet traucēja arī kažoks, kas pinās gar spēcīgajām, ādām nosaitētajām kājām. Sievietes plecs bija stipri savainots, no tā lēnām lāsoja asinis. Sarkanie pilieni nepaguva nokrist, kad tos jau bija aprijis žilbinošs sniega baltums.
Sieviete bija pavisam viena. Viņa zināja: cik tālu sniedzas maņas, neviena cilvēka nav. Citādi būtu tā esamību saodusi vai saklausījusi.
Mājas bija palikušas tālu. Viņa zināja, kurā virzienā iet, lieliski prata orientēties. Atrast citus bija obligāts izdzīvošanas nosacījums, tāpēc sieviete jau vairākas dienas neatlaidīgi gāja uz māju pusi. Viņa jutās izbadējusies un pārgurusi, taču nedrīkstēja apstāties. Miegs nozīmēja nāvi.
Apkārt nebija redzams nekas, tikai sniegs, sniegs, sniegs. Un vilki. Pagaidām tie pārāk tuvu nenāca, tikai klusi lenca sievieti lokā. Sievietes nāsis papletās, viņa klusi ostīja gaisu, kas piesūcies ar nežēlību, ar dziņu, kas mudina par katru cenu dzīvot.
Sieviete nebaidījās. Šī nekad nebija bijusi viņas zeme, nekad nebija viņai piederējusi. Tāpat kā pašas dzīve.
Sieviete neprata skumt. Neprata raudāt. Neprata nožēlot. Neprata gaidīt vai cerēt. Mācēja tikai cīnīties un dzīvot. Mācēja skatīties taisni vilkam acīs un pēc izelpotā gaisa un sirdspukstiem noteikt, kurš spēcīgāks.
Vilki tuvojās, lavījās klāt arvien drošāk un drošāk. Viņa redzēja to milzīgos pelēkos stāvus. Klusi ņurdieni un žilbinošs baltums.
Sieviete pacēla no zemes prāvu kokgabalu, cieši sažņaudza to veselajā rokā un izelpojot no visa spēka zvēla tuvāk stāvošajam vilkam.
Sniga arvien stiprāk.
