Cilvēks, kuram neko nevajadzēja

romāna fragmenti

Tulkojusi Dace Meiere 

 

Nē, nu patiešām, tā uzvesties nedrīkst.

Šobrīd ir trīs, es guļu uz paklāja un nekustos. Zinu, nekustēties nav labi, vajag staigāt. Bet gulēdams staigāt es nevaru. Kad biju mazs, mācēju, tagad vairs nemāku. Vajadzētu būt otrādi. Daudz kam vajadzētu būt otrādi, taču nav. Tāpēc skatos pa logu. Logs ir tik netīrs, ka taisni žēl. Žēl, ka nenotīrīju, kamēr varēju staigāt.

Zināt, ko viņa izdarīja? Nemūžam neuzminēsiet.

Ilgāk nespēju paciest nosmulēto logu, tāpēc pieceļos un notīru. Ilgi tīru. Nesaprotu, kā vertikālas lietas, kam neviens nekad nepieskaras, var tā nosmērēties.

Notīru un atkal apguļos. Guļu un nespēju pakustēties.

Man nav ne roku, ne kāju. Varbūt ir, tikai nepieder man, jo nevaru tās pakustināt. Man ir tikai galva un mugura. Esmu par to pārliecināts, jo guļu jau ilgi, mugura smeldz, un es domāju. Vēl man ir lūpas, ko es ik pa brīdim aplaizu ar mēli. Ne tāpēc, ka būtu apkaltušas. Tikai gribu pārliecināties, ka lūpas vēl ir. Lasīju par cilvēku, kuram nebija lūpu. Viņš vienkārši tāds piedzima. Un teica, ka visu mūžu juties nelaimīgs. Es nemaz nebrīnos, tiešām ir svarīgi, lai cilvēkam būtu lūpas. Ja ņemsiet manas lūpas, ņemiet mani visu. Negribu, lai mani sadala daļās.

Bet viņa sadalīja. Sadalīja mani agrākajā un tajā, kāds es sākos, tikko ieraudzīju viņu.

Viņa izspūrusi stāvēja durvīs. Teicu “atvainojiet“ un mēģināju tikt garām, bet viņa prasīja, kāpēc es atvainojos, varbūt nojaušu, ka nodarīšu viņai ko ļaunu, bet malā nepakāpās. Tad es vienkārši viņu pagrūdu. Viņa nebrīnījās, tikai pajautāja, vai par to es arī atvainojos.

Nesaprotu, kāpēc viņa tā izdarīja. Kāpēc piespieda viņā iemīlēties.

Kad viņu pirmoreiz ieraudzīju, man viņa likās atbaidoša. Skaista, pat ļoti skaista, taču galīgi ne tāda, kādu es gribēju. Viņas āda bija ļoti tumša, brūni zila. Mati muļķīgi nokrāsoti pa pusei balti. Viena acs tumšāka par otru, lai gan arī tā gaišākā bija diezgan brūna. Man nekad nebija bijis meitenes ar brūnām acīm. Nevar saprast, ko tādas domā, tikai blenž ar tām savām ogļu melnajām bedrēm, kā gribēdamas tev kaut ko atņemt, izraut cauri tiem apaļajiem caurumiem, vai arī – taisni otrādi – atdot ko tādu, ko nevienam nevajag. Man nekad nav patikuši cilvēki, kuri man kaut ko dara, man atļauju neprasījuši, un galīgi nav nozīmes tam, vai viņi dod vai ņem.

Turklāt viņa visu laiku smaidīja. Es viņu pagrūdu, bet viņa smaidīja, it kā tieši to būtu gribējusi.

Īsāk sakot, man viņa likās atbaidoša. Tapēc pagrūdu un gāju prom.

Nekas nenotika, zibens neiespēra un arī nohipnotizēt mani neviens nenohipnotizēja. Tikai atcerējos, ka istabā aizmirsu mašīnas atslēgas. Un tas nozīmēja, ka man jāatgriežas atpakaļ iekšā. Skaidrs, ka viņa joprojām stāvēja durvīs. Nezinu, ko viņa darīja to nedaudzo sekunžu laikā, kamēr biju novērsies, taču tagad viņa izskatījās vēl vairāk izspūrusi. Turklāt viņa smēķēja. Viņas lūpas bija mīkstas, rokas pārāk smalkas. Nodomāju: ja viņa mani noskūpstītu, es droši vien nomirtu.

Kad piegāju klāt, viņa noteica “atvainojos”, nesapratu, par ko. Varbūt bija apjēgusi, ka varētu mani nogalināt ar vienu vienīgu skūpstu. Bet droši vien nemūžam mani neskūpstītu, jo žēl cigaretes.

Viņas kakls bija tik garš, izskatījās maigs, es nomirtu, ja tam pieskartos. Nosolījos nekad to nedarīt.

Viņa bez vajadzības bija sakārusi sev virsū neskaitāmas ķēdītes ar visādu krāsu un izmēru kristāla burbuļiem. Varbūt tas nebija kristāls, es nezinu. Kāda atšķirība, katrā ziņā uz viņas auguma visi burbuļi izskatījās tumšāki nekā īstenībā. Pacēlu vienu, lai apskatītu. Pavilkts nostāk no viņas, kristāls kļuva spilgti sarkans, caurspīdīgs, itin kā zaudējis atbalstu. Man nepatika lietas, kam itin kā trūkst pašām savas būtības, tāpēc izlaidu krelles no pirkstiem. Bumbulis bija tik smags, ka atsities pret viņas krūtīm, nobūkšķēja.

Nespēju saprast, priekš kam viņai vajag apkabināties ar tādiem stikliem. Nešaubījos, ka viņa zina, ka piešķir tiem dzīvību un bez viņas tie nav nekas. Bet nevar taču visu, kas bez tevis kļūst bezjēdzīgs, visu laiku staipīt līdzi. Nodomāju, ka viņa droši vien ir ļoti labs cilvēks, jo bez jebkādas pretošanās piešķīra būtību arī man, padarīja mani par vēl vienu mākslīgo kristālu, kurš, nošķirts no viņas, kļūst neizteiksmīgs, caurspīdīgs un nevienam nevajadzīgs.

Laikam gan viņas priekšā stāvēju ilgi, jo viņa pabeidza vienu cigareti un aizdedzināja nākamo. Tad pienāca tuvāk un pagrūda. Tik negaidīti, ka es gandrīz pakritu.

– 1:1, – viņa noteica. Un iegāja iekšā.

Man ļoti gribējās mainīt rezultātu sev par labu. Atriebties, pierādīt, kurš ir stiprāks. Un pieskarties viņai. Panākt, lai viņa atkal pieskaras man. Taču viņa pazuda, nekādi nespēju saprast, kur. Mēģināju viņu meklēt, lai gan pats sev teicu, ka staigāju bez mērķa, tāpat vien. Cik man zināms, bezmērķīgi staigāt nav aizliegts. Meklēt – arī ne. Vai nav aizliegts atrast – es nezinu.

***

Otrreiz es viņu ieraudzīju pēc kāda pusgada, gluži parastā dienā. Kad piecēlos, vēl bija tumšs. Neredzēju, kur eju, uzkāpu kaut kam un to kaut ko sabradāju. Itin nemaz nebija žēl: lai nemētājas, kur nevajag.

Meloju, patiesībā man bija ļoti žēl. Žēl, ka tā izdarīju. Es visu laiku visus mīdu kājām, tāpēc sevi neciešu. Neciešu savu pārliecību, ka esmu labāks par viņiem, īpašāks, vairāk pelnījis mīlestību un atzinību.

Es samīdīju savu brāli. Viņš nebija mans īstais brālis. Mana mamma sameklēja sev citu vīrieti, kad man bija pieci gadi. Mamma bija ļoti skaista, un, lai arī viņai viena kāja bija īsāka par otru, tas viņai itin nemaz netraucēja, drīzāk otrādi – apveltīja ar īpašu seksualitāti. Man mamma nekad nav patikusi, es no viņas vienmēr kaunējos. Lai arī viņu ļoti mīlēju, biju spiests atzīt, ka viņa ne tikai gulēja ar visiem vīriešiem pēc kārtas (kaut gan tā nav mana darīšana), bet piedevām bija galīga muļķe.

Nezinu, kāpēc Dievs viņai nepiešķīra neko – ne skaistumu, ne prātu. Paaudzies uzzināju par kompensācijas teoriju. Bet arī pēc tam nesapratu, ko tad Dievs viņai piešķīris kā kompensāciju par visu, kā viņai nav. Mamma teica, ka mani. Nedomāju, ka es būtu ko vērts. Tāpēc mātes vēlēšanās mani dievišķot, pēc manas saprašanas, bija vēl viens pierādījums viņas muļķībai. Nekad negribēju būt tāds kā viņa, taču diemžēl biju. Tāds pats nesmuks, tāpat gulēju ar visām sievietēm. Tāpat kā viņa nespēju skaidri izrunāt r skaņu, man bija tikpat nesimetriskas ausis un līks labās rokas īkšķis.

Kad man bija pieci gadi, Dievs nolēma vēlreiz apdāvināt manu māti: atsūtīja viņai kārnu un mūždien sasvīdušu, toties ļoti taupīgu vīrieti, kurš turklāt prata rakstīt dzejoļus. Viņš bija tikpat dumjš kā māte, lai arī daudz labāk saprata, kas notiek pasaulē. Vīrietis pasāka atkārtot, ka, ja ne šogad, tad nākamgad noteikti dabūšot Nobela prēmiju. Bet nākamajā gadā viņš dabūja diloni, neviens nesaprata, kādā veidā. Varbūt viņu aplaida grāmatas. Esmu lasījis, ka grāmatu lappuses reizēm mēdz būt tīšām vai netīšām saindētas. Tūlīt viņš arī nomira, un tad Dievs manu māti apdāvināja trešo reizi: atsūtīja viņai manu brāli.

Brālis kopš dzimšanas bija tikpat kārns un sasvīdis kā viņa tēvs. Mani tas tracināja, jo piespieda domāt, kurš ko un no kura ir mantojis. Tikai tad sapratu, ka man tēva nekad nav bijis. Ģenētiķi kā sazvērējušies klāstīja savas teorijas, taču es nevienā no tām neietilpu. Es no sava tēva nebiju mantojis neko. Ne vīrišķību, ne vēlēšanos patikt sievietēm, ne drosmi, ne mīlestību pret sevi pašu. Neko. Tāpēc visu laiku tāds arī biju – vienāds, vienmērīgs, parasts un visu mīlēts.

Mans brālis bija pavisam citāds – pat pieaudzis viņš vēl bija mūžīga dilemma sev pašam un citiem, nepārtrauktas šaubas, nebeidzamas galējības, nemitīgas maniakālās depresijas lēkmes. Tāpēc es viņu vienmēr apskaudu. Kādā brīdī vairs nespēju normāli dzīvot, man vairs nekam nepietika ne laika, ne enerģijas. Tāpēc es brāli sabradāju. To izdarīt nebija grūti. Kad viņš no agorafobijas pārgāja klaustrofobijas fāzē, es panācu, lai viņš iestrēgtu liftā. Un viņš iestrēga.

Visu biju labi apdomājis: bija pusdienlaiks, kad nav ne cilvēku, ne meistaru. Liftā brālis nosēdēja pāris stundas, apskrambājās un gandrīz nosmaka. Bet izveseļojās. Viņa galējības tā arī palika tai liftā – arī pēc tam, kad viņu no turienes izķeksēja. Vajadzēja vilkt ar varu, jo viņš spītīgi turējās pretī, negribēja nākt ārā. Meistariem bija vienalga, viņi salaboja liftu un aizbrauca. Neviens negribēja darīt svešu darbu. Tikai nesakiet, ka tādi tagad laiki. Citādu laiku nekad nav bijis.

Brāli no lifta iztrieca kaimiņi. Vienkārši piekāva un izsvieda ārā. Visu atlikušo mūžu mamma vainoja tieši kaimiņus. Mani tas tracināja. Domāju, ka jūs mani lieliski saprotat, jo ikviens grib, lai viņa nopelnus novērtē. Bet tāda nu ir mātes mīlestība. Mātēm nerūp, ko bērni izdara – sasniedz neiedomājamus augstumus vai kļūst par pilnīgām padibenēm, mātes viņus mīl tik un tā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc bērni necieš savas mātes.

Tātad brālis izveseļojās, kļuva gluds un vienāds, tāpēc jau pēc pusgada visi viņu aizmirsa. Nav nekāds brīnums, plakano neviens neievēro. Nekad neesmu dzirdējis, ka kāds brauktu skatīties līdzenumus – visi kā sarunājuši laužas uz kalniem, kā gribēdami pierādīt, ka nelīdzenums pats par sevi ir vērtība. Kad kaut ko pierādīt – nav svarīgi, ko – cenšas daudzi, visi notic.

***

Visbiežāk ģērbjos pelēkā. Manuprāt, pelēka krāsa izrotā cilvēku. Tad tu kļūsti līdzīgs akmenim, bet akmeņi visiem patīk.

Neko neēdu. Tieši no tā kļūstu resns. Droši vien arī jūs esat ievērojuši, ka nekas strauji izplešas.

Neesmu apmierināts ar savu izskatu. Pat tajās dienās, kad pats sev liekos skaists, zinu, ka tie ir tikai optiski māņi, ilūzija, kas izklīdīs, tikko mainīsies apgaismojums.

Nevienam nesaku, ka neesmu apmierināts ar savu ārieni. Negribu, lai citi to ievērotu. Tas pat man būtu par traku.

Lai izskatītos izteiksmīgāk, uzsienu pelēku šalli. Nejautājiet, vai ir vasara. Neko nejautājiet. Tik un tā neatbildēšu vai samelošu. Man patīk cilvēki, kam patīk melot. Nevis aiz aprēķina, bet tāpat vien, sev un citiem par prieku. Patiesības nav, un man patīk tikai tie, kuri to saprot un tā dēļ nemokās. Kāda jēga pārdzīvot par to, ko nevari mainīt? Tad jau labāk izbaudīt.

Agrāk es audzēju garus matus. Bet meitene, ar kuru tonakt draudzējos, tos nogrieza. Es biju aizmidzis un neko nejutu. No rīta viņa pateica, ka es izskatos daudz skaistāk. Sākumā nesapratu, kāpēc. Nodomāju: tas mīlestības iespaidā. Tā es domāju arī pēc vairākām dienām, kad ieraudzīju sevi spogulī (jo skaisti es tiešām neizskatījos).

To, ka mati ir nogriezti, ieraudzīju tikai nākamajā nedēļā, jo man mājās nav spoguļa. Man nepatīk, ka spogulī visu laiku redzi vienu un to pašu – tumšus riņķus zem acīm, putekļus un saplīsušu sirdi. Nezinu, vai jūs spogulī redzat savu sirdi, bet es redzu. Tā ir gandrīz tāda kā pastkartēs, tikai daudz dziļāk pāršķelta, gandrīz sadalīta uz pusēm. Un abas daļas kopā satur smalks diedziņš, droši vien asisnsvads, tikai es nezinu – vēna vai artērija.

Jautāju mammai, vai mana sirds vienmēr bijusi tāda. Manuprāt, mammas tam ir domātas, lai atbildētu uz šādiem jautājumiem. Nekam citam man mammu nevajag. Žēl, ka neatceros, ko mamma atbildēja.

Kad toreiz aplūkoju sevi spogulī (Makdonalda tualetē, – tur es katru reizi paskatos spogulī, kad mazgāju rokas, citur jau nav, kur skatīties), tātad, kad paskatījos, es sirdij nepievērsu uzmanību, jo ieraudzīju savus matus. Vienā galvas pusē tie bija stipri garāki nekā otrā.

– Pats vainīgs, – teica tā meitene, kad es viņu satiku atkal. – Tā galvas puse bija uz spilvena, es tur neko nevarēju izdarīt.

Es viņai piekritu. Cilvēki paši ir vainīgi pie visa, kas ar viņiem notiek.

***

Vienmēr esmu bijis nekas, tāpat kā visi pārējie, tikai atšķirībā no citiem, es to jutu katru sekundi. Nekādi nespēju sevi apmānīt. Reizēm mēdzu domāt: paskatīšos spogulī, un mana atspīduma tur nebūs. Dzīvoju klusu un tukšu dzīvi, neatstādams nekādas pēdas. Ko vairāk var vēlēties?

Man, protams, tāpat kā jums, reizēm šķita, ka esmu svarīgs un nozīmīgs. Tad es par to ilgi smējos. Tāpēc es patiku sievietēm. Viņām patika mana humora izjūta. Es īsti nepiekritu viņu viedoklim. Vai varbūt vienkārši nesapratu, kas tā humora izjūta tāda ir.

Sievietēm patīk, ja vīriešiem ir izjūtas un jūtas. Nav svarīgi, kādas, kaut vai tā būtu spēja sajust zobu sāpes. Vismaz tik daudz – arī labi. Viena man teica, ka sāpes esot kā tintes lāse.

– Kādas vēl tintes? – es noprasīju, varbūt mazliet par dusmīgu, bet man ļoti nepatika banalitātes.

Viņa man paskaidroja, ka tad, ja ūdenī iepilina tinti, tā pamazām izplešas visādos skaistos rakstos kā sāpes, līdz visu nokrāso tumši zilu. Nolēmām pamēģināt, vai tā tiešām notiek. Mums bija tikai brūna tinte, tāpēc skaidrs, ka ūdens nenokrāsojās tumši zils. Manuprāt, tas būtībā noliedza viņas teoriju. Brūna ūdens burka man nekādi nesaistījās ar sāpēm.

Acīmredzot to skaidri apliecināja mana sejas izteiksme. (Tagad man šķiet, ka varēju tā nesmaidīt: padomā tik, vēl viena teorija neapstiprinājās, nu un tad?) Viņa sāka šausmīgi raudāt, vēl noprasīja, vai es esmu idiots vai tikai par tādu izliekos. Teicu, ka izliekos (domāju, tas viņai derēs par mierinājumu, taču kļūdījos). Tad pateicu, ka pirmo reizi redzu, ka cilvēks tā raudātu kļūdainas teorijas dēļ. Tā kā viņa neko neatbildēja, es precizēju, ka vispār neesmu redzējis, ka cilvēks raudātu kādas teorijas dēļ – vienalga, vai tā būtu izrādījusies pareiza vai ne.

Īsti neatceros, kas notika tālāk, bet man šķiet, viņa man ar kaut ko meta. Ar kaut ko, ko bija turējusi rokās. Viņa trāpīja, taču es biju pārāk mīksts (sievietes man bieži saka, ka es esot par mīkstu), tāpēc tas “kaut kas” saplīsa, tikko bija nokritis zemē. No lauskām tiešām vairs nevarēju saprast, kas tas bijis. Viņa raudāja vēl stiprāk, lai gan, manuprāt, tagad raudāt vajadzētu man.

– Tieši tādu idiotu dēļ pienāks pasaules gals, – brēca mana mīļotā (kuru es nemīlēju, bet nezinu, kā lai viņu precīzāk nosauc).

Un šī teorija man patika. Vienmēr biju domājis, ka visus notikumus izraisa gudrie, nevis tādi tizleņi un pamuļķi kā es. Tieši viņi, tie stiprie, pēc ilgām pārdomām un plānošanas visu rada un sagrauj. Bet viņa, izrādās, uzskatīja citādi. Gribēju ar viņu padiskutēt plašāk, pajautāt, kāpēc viņa tā domā, taču intuīcija teica, ka viņas teorija ne ar ko nebūs pamatota un viņa neatradīs piemērotus argumentus. Negribēju viņai sagādāt vilšanos, tāpēc neko nejautāju.

Kamēr viņa raudāja un neko neteica, vēl paguvu nodomāt, ka pasaules gals – varbūt tas nemaz nav tik slikti, varbūt pēc tā gala viss būs labāk. Kāpēc lai noteikti būtu sliktāk? Nepaguvu šo domu kārtīgi attīstīt, jo vajadzēja slaucīt viņai asaras. Biju redzējis filmā, ka vīrieši tā dara, un es arī tā darīju. Vienmēr daru to, ko noskatos vai ko liek darīt citi. Kas tad tur slikts? Kur ir garantija, ka es pats sagudrotu ko labāku?

Noslaucīju viņai tās asaras, sākumā gan viņa negribēja ļaut (droši vien arī kādā filmā redzējusi, ka sievietes tā dara). Pēc tam nomierinājās, mēs pamīlējāmies, nebija slikti, īsāk sakot, kopā ar viņu vairs nenotika nekas tāds, par ko būtu vērts stāstīt.

***

Vairs ilgāk nespēju izturēt mīlestību. Vairs nespēju paciest savu sirdi, kas dzīvoja atsevišķi no ķermeņa. Vairs nebija atlicis nekā cita, tikai Silvija. Es nebiju nekas, bija tikai viņa. Pastāvēju vien tik ilgi, kamēr smaržoju pēc viņas. Kamēr līdz pēdīgam sīkumam varēju atcerēties, ko viņa teikusi. Kamēr pirksti un visa miesa atcerējās viņas ādu. Kamēr domās varēju viņai pieskarties, juzdams, kā viņa aizmiedz un atkal atver acis. Kamēr redzēju, kā viņa mani mīl un mani grib. Aizvēru viņas dzīvokļa durvis, un manis vairs nebija, katru reizi es iznīku tai pašā mirklī, kā apliets ar sērskābi. Tikai viegli dūmiņi nokūpēja. Kādu brīdi paslaistījos apkārt un, nekādu nodarbošanos neatradis, gāju gulēt.

Biju atradis nevis savu otro pusi, bet sevi. Ko tagad darīt?

Sapratu visas sievietes, kuras mani bija mīlējušas. Kļuvu tāds pats kā viņas, pārņēmu visas viņu īpašības, kuras tik ļoti necietu. Un nebija pat, kam par to pateikt paldies. Skumji, taisni vai jāraud. Gribēju, lai tas beigtos, bet vienlaikus baidījos un negribēju, lai mana vēlēšanās piepildītos.

Brīnījos, ka citi joprojām mani redz. Bez viņas es biju tukšs kā piepūšama lelle (kam gaisa vietā vidū ir vakuums). Atkārtoju to sev, viņai un visiem citiem atkal un atkal. Vajadzēja nopietnu spērienu, lai es izkustētos no šī nāves punkta – no šīs nāves, kurā jutos dzīvs. Šaubījos, vai pietiks pagaidīt, šaubījos, vai laiks te vispār spēj ko mainīt, vai dzīve pati var visu sakārtot. Vienlaikus cerēju, ka dzīve uzvarēs. Dzīve vienmēr uzvar.

Man patika viņas siekalu garša. Pat nezināju, ka tā var būt. Es mīlēju viņu visu, katru viņas šūnu.

Viņai nebija nekā, ko man dot. Viņa tikai atņēma. Un tieši šie zaudējumi darīja mani laimīgu.