No "Cilvēks, kuram neko nevajadzēja"

...Vairs ilgāk nespēju izturēt mīlestību. Vairs nespēju paciest savu sirdi, kas dzīvoja atsevišķi no ķermeņa. Vairs nebija atlicis nekā cita, tikai Silvija. Es nebiju nekas, bija tikai viņa. Pastāvēju vien tik ilgi, kamēr smaržoju pēc viņas. Kamēr līdz pēdīgam sīkumam varēju atcerēties, ko viņa teikusi. Kamēr pirksti un visa miesa atcerējās viņas ādu. Kamēr domās varēju viņai pieskarties, juzdams, kā viņa aizmiedz un atkal atver acis. Kamēr redzēju, kā viņa mani mīl un mani grib. Aizvēru viņas dzīvokļa durvis, un manis vairs nebija, katru reizi es iznīku tai pašā mirklī, kā apliets ar sērskābi. Tikai viegli dūmiņi nokūpēja. Kādu brīdi paslaistījos apkārt un, nekādu nodarbošanos neatradis, gāju gulēt.

Biju atradis nevis savu otro pusi, bet sevi. Ko tagad darīt?...